NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
15. novembrī, 2013
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts pārvalde
2
2

Uz naža asmens, par mata tiesu, pēdējā brīdī

Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Fakts, ka šoruden sagaidām Latvijas neatkarības 95.gadadienu, liecina, ka mūsu valsts gadījumā monēta nav pakļāvusies fizikas un loģikas likumiem. Lai gan nemitīgi svaidīta, tā allaž beigu beigās kritusi veiksmīgi – ar valsts ģerboni uz augšu.

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

Vai Latvija ir veiksmes stāsts? Šis šodien bieži uzdotais jautājums, aplūkots dziļāk, liek atskatīties uz apbrīnojamu vēstures ekvilibristiku, žonglējot ar mūsu valsts likteni. Savas pastāvēšanas 95 gados Latvija staigājusi pa naža asmeni, allaž par mata tiesu noturoties vairāk reižu, nekā būtu ticams racionāli domājošam cilvēkam, neielaižoties mulsinošās pārdomās par Providences gribas klātesamību mūsu valsts pastāvēšanā.

Savas pastāvēšanas nepilnos simts gados Latvija ieguva, zaudēja un atguva neatkarību, pārdzīvoja divus pasaules karus, vairākas revolūcijas un okupācijas, izcieta represīvu totalitāru režīmu varmācību pusgadsimta garumā, lielāko daļu no tā pavadot pasaules lielākās valsts gūstā, bija līdzdalībniece tās sabrukumā un kļuva par mūsdienu globālā līderu kluba dalībnieci. 

Uz impēriju drupām

Par Latvijas valstiskuma rašanos, iespējams, gan vairāk ir jāpateicas nevis dievišķajiem, bet velnišķajiem spēkiem. 19.gadsimta beigas un 20.gadsimta sākums bija lielvalstu, impēriju un nacionālisma laiks - Eiropas ģeopolitikā rīvējas Lielbritānija, Francija, Vācija, Krievija, Austroungārija, katra ar savu pamatnāciju interesēm. Pārāk milzīgas sabrieda lielvaru ambīcijas, lai mazajām tautām būtu reālas cerības uz sava valstiskuma radīšanu. Taču tieši šis apstāklis izrādās liktenīgs. Cenšoties par katru cenu paplašināt savu ietekmi, lielvalstu politiķi soli pa solim tuvojas nenovēršamai katastrofai. Kad 1914.gada 28.jūnijā Sarajevā atskanēja atentāta šāviens, nogalinot Austroungārijas troņmantnieku Ferdinandu un ļaujot uzliesmot Pirmajam pasaules karam, diezin vai kāds spēja iedomāties, ka pēc četriem gadiem, tam beidzoties, beigs pastāvēt Hābsburgu, Hohencolleru, Romanovu dinastijas un trīs varenas Eiropas impērijas – Vācijas, Austroungārijas un arī Krievijas, kuras sastāvā kā provinces tolaik ietilpa tagadējās Baltijas valstis.

Cariskajai Krievijai liktenīgs izrādījās ne tik daudz karš, kā boļševiku apvērsums 1917.gada rudenī. Lai arī cik neērti to tagad atzīt, nebijis tā dēvētās Oktobra revolūcijas, nebūtu arī 18.novembra Latvijas. Karā uzvarējušās Rietumu lielvalstis nemūžam nepieļautu un starptautiski neatzītu trīs Baltijas valstis, ja pēc kara turpinātu pastāvēt to sabiedrotā cariskā Krievija, kuru no iekšienes sagrāva boļševiki. Iesaistot cīņās pret tiem savu valstiskumu alkstošos baltiešus, sabiedrotie vienlaikus bija spiesti respektēt to neatkarības centienus, kuru rezultātā kādreizējo Krievijas Rietumu guberņu vietā izveidojās trīs jaunas valstis. Lai nu kam, bet ne baltiešiem klātos noliegt Vladimira Uļjanova lomu 20.gadsimta pasaules vēsturē.

Īstajā un īsajā brīdī

Taisnības labad nāktos atzīt, ka sava neatkarīga valsts noteikti nebija gadsimtiem lolota latviešu vēlme. Ideja par Latvijas valsti parādījās tikai 20.gadsimta sākumā, taču – kā par autonomiju Krievijas sastāvā. Vēl 1917.gada sākumā populārs bija lozungs "Brīva Latvija brīvā Krievijā". Tikai minētā gada rudenī jaunizveidotie nacionālie spēki - Latviešu Pagaidu nacionālā padome un Demokrātiskais bloks - par savu mērķi izvirzīja "Latvijas politisko neatkarību un atdalīšanos no Krievijas". Un tikai viens gads bija latviešu politisko organizāciju rīcībā, lai vienotos un šo mērķi – neatkarīgu valsti – sasniegtu.

"Vēl 1917.gada sākumā populārs bija lozungs „Brīva Latvija brīvā Krievijā”."

Latvijas Republiku, valsts teritorijai atrodoties Vācijas kontrolē, priekšparlaments – Latvijas Tautas padome - teju bezcerīgā situācijā proklamēja 1918.gada 18.novembrī, bet jau decembra sākumā jaundibinātās valsts teritoriju sasniedza boļševiku karaspēks un sākās Brīvības cīņas. Nebūtu tas izdarīts tobrīd, kad Vācija ar sabiedrotajiem bija noslēgusi pamieru un Lielbritānija par Latvijas de facto valdību jau atzinusi latviešu Pagaidu nacionālo padomi, otra šāda iespēja latviešiem visticamāk vairs negadītos. Kā Latvijas proklamēšanas runā teica Pagaidu valdības vadītājs Kārlis Ulmanis: "Mums ir jābūt pateicīgiem tiem vēsturiski politiskiem apstākļiem, kuri mums darījuši par iespējamu ne tikai valstiski domāt, bet arī šīs domas realizēt."

Republika uz kuģa

1918./1919.gada mijā jaundibinātās Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā atradās kritiskā situācijā – 3.janvārī Rīgu ieņēma lielinieki, tika pasludināta Pētera Stučkas vadītā Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika. Latvijas Pagaidu valdības kontrolē palika tikai neliela teritorija Kurzemes dienvidrietumos ap Liepāju. 16.aprīlī vācieši, ar kuriem Pagaidu valdība bija spiesta sadarboties pret lieliniekiem, sarīkoja apvērsumu un gāza to. Nu Latvijā vienlaikus pastāvēja veselas trīs valdības: vāciešiem simpatizējošā Andrieva Niedras valdība, lielinieciskā P.Stučkas valdība un sabiedroto atbalstītā Ulmaņa valdība. Visneapskaužamākajā situācijā atradās tieši pēdējā no tām. Jaunajai Latvijas valdībai nebija pietiekama militāra atbalsta, sadarbība ar vāciešiem tai bija laupījusi daļu tautas atbalsta, un kopš aprīļa vidus tā bija spiesta patverties britu flotes aizsegā uz kuģa Saratov Liepājas ostā. Nebūtu pārspīlēts, sakot, ka jaunās Latvijas Republikas liktenis visai burtiskā nozīmē atradās sabangotos ūdeņos par mata tiesu no nogrimšanas.

Pateicoties igauņiem

Šajā negaidītu pavērsienu pārbagātajā situācijā jaundibinātās Latvijas Republikas likteni izšķīra vācu bruņoto formējumu klātesamības faktors. Turklāt vispirms kā glābējs, bet pēc tam kā agresors. Maijā vācu spēki padzina lieliniekus no Rīgas un piespieda tos atkāpties arvien tālāk Latgales virzienā. Taču vienlaikus, vēlēdamies saglabāt savu kundzību Baltijā jeb, kā teicis vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, no "nelaimīgā kara iznākuma glābtu to, kas vēl glābjams", vācu karaspēks vērsās pret latviešu un igauņu nacionālajiem spēkiem Vidzemē. Izšķirošā sadursme notika Cēsu kaujās, kad ar igauņu palīdzību vispirms izdevās apturēt vācu uzbrukumu, bet 22.jūnijā pāriet pretuzbrukumā un gūt uzvaru. Lai arī igauņu pārākuma daudzināšana noteikti nepieder pie latviešu iemīļotākajām nodarbēm, šoreiz ir jāatzīst: nebūtu mūsu ziemeļu kaimiņi krietni pirms latviešiem, tiesa, ar britu un somu atbalstu, paguvuši izveidot kaujas spējīgu armiju un jau 1919.gada februārī no savas teritorijas padzinuši lieliniekus, jaundibinātā Latvijas Republika varēja iestrēgt neprognozējamos konfliktos ar to noliedzošajiem militāri un organizatoriski daudz pārākajiem vācu spēkiem.

Tieši atelpas brīdis, ko deva vācu sakaušana 1919.gada vasarā, pavēra iespēju Latvijas Pagaidu valdībai atgriezties Rīgā, atgūt tautas uzticību un mobilizēties sekmīgai Bermonta vācu-krievu armijas pārspēka sakāvei tā paša gada oktobrī un novembrī.

Paguva ielikt kāju durvīs

1920.gada janvārī ar Polijas bruņoto spēku atbalstu Latvijas armija padzina no Latgales pēdējos lielinieku spēkus un jau februārī noslēdza pamieru ar Padomju Krieviju. 11.augustā tika parakstīts Latvijas un Krievijas Miera līgums, ar kuru kaimiņvalsts atzina, ka "bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi". Tiesa, arī šis triumfa brīdis faktiski bija kā kājas iegrūšana aizveramās durvīs. Ļeņina Krievija ātri apjauta savu varenību un Miera līgumu ar Latviju parakstīja tikai pēc garām, ārkārtīgi nogurdinošām sarunām, kurām noslēdzoties Maskavas pozīcija kļuva arvien nepiekāpīgāka. Latvija no Baltijas valstīm bija pēdējā, kuru de iure atzina Padomju Krievija.

"Ja mums būs doti 20 neatkarības gadi, tad uzskatiet, ka esam ilgi dzīvojuši."

Ne mazāk smagi norisinājās arī Latvijas de iure atzīšana Rietumos, kur latviešu diplomātu centieni vainagojās panākumiem tikai tad, kad tur jau bija samierinājušies ar Padomju Krievijas nenovēršamo eksistenci. Tikai 1921.gada 26.janvārī Antantes Augstākā padome, kurā ietilpa Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija un Japāna, piekrita atzīt Latviju de iure, tādējādi ierosinot arī citas valstis spert šādu soli.

Latvijas starptautiskā atzīšana un Rietumu atbalsts tās valdībai nav iedomājams bez divu izcilu personību līdzdalības. Nebijis Ulmaņa enerģijas un neatlaidības, kas izrādījās izšķiroša viskritiskākajos brīžos, un ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica aktīvās diplomātijas, Latvijas Republika, iespējams, šodien nepastāvētu.

Pravietisks paredzējums

Būtu grēks teikt, ka savas valsts izveidošana nācijai nav izcila veiksme pasaulē, kurā vairumam tautu tādas nav. Taču bija lietas, kuras tā laika Baltijas valstu fortūnai ietekmēt nebija pa spēkiem. Laiku, kurā pastāvēja tā dēvētā pirmā Latvijas Republika, historiogrāfijā mēdz dēvēt par starpkaru periodu. Iemesli, kas Eiropas lielvalstis noveda līdz Pirmajam pasaules karam līdz ar tā beigām, tika nevis novērsti, bet iesaldēti. Jauna agresija bija tikai laika jautājums. Ģeopolitikas analītiķu vidū izplatīts ir viedoklis, ka abi pasaules kari būtībā uzskatāmi par vienu karu ar divdesmit gadu ilgu pamieru.

Šādos apstākļos, sevišķi Vācijai rodot kopīgu valodu ar Padomju Krieviju, mazajām Austrumeiropas valstīm lielu izredžu nosargāt savu neatkarību nebija. Ne velti jau 1920.gadā pēc neveiksmīgās Bulduru konferences, kurā izgāzās mēģinājums nodibināt Baltijas valstu, Somijas un Polijas savienību, Meierovics tālredzīgi prognozēja: "Ja mums būs doti 20 neatkarības gadi, tad uzskatiet, ka esam ilgi dzīvojuši." Viņam izrādījās taisnība. "Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs," pāris gadu pirms Meierovica paredzējuma piepildīšanās pravietiski rakstīja Edvarts Virza.

Krustcelēs

Vai Latvijas neatkarības atjaunošana līdz ar Padomju Savienības sabrukumu 1990.gadu sākumā bija neizbēgama? Daudziem to labpatīk uzlūkot kā pašsaprotamu tālaika pasaules ģeopolitisko procesu blakusproduktu. Taču šāds viedoklis ir patiess tikai pa pusei – PSRS krahs ekonomisku, sociālu un politisku iemeslu dēļ visticamāk bija nenovēršams. Taču Latvijas neatkarības atjaunošana tā rezultātā – nepavisam. Pirmkārt, padomu impērijas sairums notika ātrāk, straujāk un mierīgāk, nekā jebkurš jebkad to spējis prognozēt. Jebkāds cits notikumu attīstības scenārijs ar gausāku vai asiņaināku gaitu neatkarības centienus pakļautu pārbaudījumiem, kurus tie, iespējams, neizturētu. Otrkārt, Baltijas valstu un jo sevišķi Latvijas brīvības atgūšana turklāt tikai dažu gadu laikā kopš Atmodas sākuma drīzāk bija vairākkārtēja apbrīnojama apstākļu sakritība.

Gluži tāpat kā valsts dibināšanas laikā, arī 80.gadu beigās doma par autonomiju lielvalsts sastāvā līdz noteiktai pārliecībai par pilnīgi brīvas valsts tapšanu sabiedrībā attīstījās nedaudz vairāk kā gada laikā - no Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas līdz tās 2.kongresam, kurš 1989.gadā par savu uzdevumu izvirzīja neatkarības atjaunošanu.

Šis mērķis gan vienoja visus LTF pārstāvētos politiskos strāvojumus, taču par ceļu, kā tas sasniedzams, viedokļi asi dalījās. Tautas frontes mērenākais spārns atbalstīja neatkarības atgūšanu parlamentārā ceļā, balsojot par to Latvijas PSR Augstākajai Padomei, bet radikālākais, to noraidot kā okupācijas varas institūciju, uzstāja uz tā dēvēto starptautiski tiesisko ceļu ar Latvijas Republikas pilsoņu (uz 1940.gada 17.jūniju) un viņu pēcnācēju reģistrāciju, kas, no šodienas viedokļa raugoties, neatkarības kustību visticamāk būtu novedis strupceļā. Rezultātā 2.kongresā, radikālajam spārnam pametot zāli, LTF gandrīz sašķēlās. Iespējams, tikai priekšsēdētāja Daiņa Īvāna runa, samierinot delegātus un pamudinot uz kompromisa nepieciešamību kopējas lietas vārdā, paglāba no neatkarības kustības sairuma. "Ja Augstākā padome nebūtu ievēlēta, kā vēlējās Pilsoņu kongress, nekāda brīvība netiktu pasludināta un nekāda neatkarība netiktu sasniegta," šodien kritisko brīdi atceras Dainis Īvāns.

Neziņa līdz pēdējam brīdim

Tautas frontē, lai arī tā bija Latvijas vēsturē lielākā politiskā organizācija, bija iesaistījies tikai katrs piektais Latvijas iedzīvotājs. Tātad mazākums, kuram par Latvijas neatkarību vajadzēja pārliecināt un iedrošināt vairākumu, kas nenācās nemaz tik vienkārši.

Lai arī 1990.gada 18.marta Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās uzvarēja Tautas frontes atbalstītie kandidāti, neatkarības atbalstītāji varēja rēķināties tikai ar 131 balsi, taču neatkarības pasludināšanai bija vajadzīgs konstitucionālais vairākums jeb 134 balsis. Bija arī svārstīgi deputāti, uz kuru atbalstu Tautas frontes pozīcija skaidri paļauties nevarēja. Valsts turpmākais liktenis faktiski bija dažu cilvēku rokās. "Lai nodrošinātu balsojumu par neatkarību, vienu deputātu, kurš bija nonācis slimnīcā, uz Rīgu vedām pat no Liepājas," atceras viens no LTF kandidātiem Tālavs Jundzis. Balsojuma iznākums nebija skaidri prognozējams līdz pat pēdējam brīdim. Galu galā, 4.maijā Neatkarības deklarāciju Augstākā Padome pieņēma, minimālo nepieciešamo slieksni pārsniedzot tikai ar uz rokas pirkstiem saskaitāmu pārsvaru - 138 balsīm. Līdz pilnīgas neatkarības pasludināšanai tika noteikts pārejas periods, kurā vēl darbojās Latvijas PSR konstitūcijas panti, kas nebija pretrunā ar 1922.gada Satversmi.

Rokas nost no Baltijas!

Tinte uz Neatkarības deklarācijas lapām vēl nebija nožuvusi, kad 14.maijā PSRS prezidents Mihails Gorbačovs izdeva dekrētu, ar kuru Augstākās Padomes 4.maija aktu, kā arī Igaunijas un Lietuvas deklarācijas pasludināja par neatbilstošām Padomju Savienības konstitūcijai un spēkā neesošām. Šis pavērsiens mobilizēja neatkarības pretiniekus, ievadot konfrontācijas un provokāciju periodu, kurā tie visiem spēkiem centās panākt Gorbačova radikālu vēršanos pret jaunpasludināto Latvijas Republiku un prezidenta pārvaldes ieviešanu tajā. Konflikts kulminēja 1991.gada janvārī ar padomju militāro vienību uzbrukumu Viļņas televīzijas tornim un barikāžu laiku Rīgā, kas, ļoti ticams, varēja beigties ar militāru apvērsumu, ja vien Kremlim nenāktos rēķināties ar pasaules demokrātiskajām valstīm un pretestību pašā Krievijā, kuru pārstāvēja pieaugošu ietekmi gūstošais Krievijas Federācijas vadītājs Boriss Jeļcins un apliecināja tūkstošiem protestētāju, iziedami ielās ar saukli "Rokas nost no Baltijas!".

Balsojums nāves ēnā

Lai cik neticami tas liktos daudziem, kuri 1991.gada 19.augusta rītā, ieslēdzot televīziju, programmā paredzēto raidījumu vietā vēroja Čaikovska baletu "Gulbju ezers", tieši augusta pučs bija režīma pēdējā piruete drāmā pirms priekškara krišanas. Taču 21.augusta pēcpusdienā Latvijas neatkarības centieniem bija jāpārdzīvo vēl viens dramatisma pilns mirklis. Rīgā saimniekoja padomju specvienības, televīzija un radio jau bija kritušas, un puča atbalstītājiem atlika tikai parlamenta ieņemšana. Pēdējā brīdī, kad OMON kaujinieki ar bruņu transportieriem jau tuvojās Augstākās Padomes ēkai, likumdevēji paguva pieņemt konstitucionālo likumu par pilnīgu neatkarības atjaunošanu un gaidīja savas it kā nenovēršamās beigas. Nošaujamo un deportējamo saraksti jau bija sastādīti. Taču notika brīnums – militāristi apstājās un pēc brīža devās prom. Izrādās, viņi bija saņēmuši ziņu, ka pučs Maskavā izgāzies. Nebijis šāda notikumu pavērsiena, iespējams, neatkarību atbalstījušais parlaments tiktu iznīcināts un būtu jautājums, vai spēku samērs nākamajā likumdevējā, ko izveidotu kaut kad pēc puča, ļautu to pasludināt no jauna.

Vēl kāda detaļa – nav izslēgts, ka iebrukumus Augstākās Padomes ēkā un izrēķināšanās ar parlamentāriešiem arī būtu notikusi, ja vien brīdi pirms puča izgāšanās pavēstošās ziņas saņemšanas OMON vienību uzbrukumu neaizkavētu betona bloki starp parlamentu un Doma laukumu, kas tur bija palikuši kopš janvāra barikāžu dienām.

Mirkļa labvēlības gaismā

Latvijas neatkarības atjaunošana nebija iedomājama bez valsts pilnīgas starptautiskas atzīšanas. Tāpat kā 1920.gadā, tā nebija iespējama bez Krievijas piekrišanas. 1991.gada 24.augustā dekrētu "Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu" akceptēja Krievijas prezidents Boriss Jeļcins.

Lai arī puča izgāšanās it kā likumsakarīgi novāca pēdējos šķēršļus PSRS galīgai iziršanai un Latvijas neatkarības atjaunošanai, der atcerēties, ka nekur nebija teikts, ka Krievija tai piekritīs. Jeļcina paraksts uz brīvlaišanas "ukaza" nebija pašsaprotams, bet drīzāk gan uzvaras mirkļa iedvesmots. Jau 1992.gada pavasarī Krievija sāka kampaņu, vainojot Latviju cilvēktiesību pārkāpumos, attiecības strauji pasliktinājās, un viss liek domāt, ka Jeļcins savu 24.augusta dekrētu nožēloja ne reizi vien.

Labvēlīga ģeopolitiskā situācija Latviju loloja arī 1994.gadā, kad tika panākta Krievijas armijas izvešana. Jau dažus gadus vēlāk tas visticamāk sagādātu daudz lielākas grūtības vai pat vairs nebūtu iespējams. Savukārt tādā gadījumā Latvija patlaban atrastos nevis ES un NATO, bet pelēkajā zonā starp Eiropu un Krieviju.

Uz nedrošas laipas

Bīstamus brīžus, balansējot uz kritiskas robežas, Latvijas turpmākajam ceļam uz iekļaušanos Rietumu struktūrās sagādāja arī vairākas iekšpolitiskās kolīzijas. Latvijas turpmākais ģeopolitiskais stāvoklis patlaban varētu būt krietni austrumnieciskāks, ja pēc 6.Saeimas vēlēšanām 1995.gadā pie varas būtu nonākusi kreisi centriskā populistu koalīcija ar demokrātisko partiju "Saimnieks" priekšgalā. Pirmajā kārtā par šo valdību nobalsoja 50 deputāti, bet otrajā - 49, tādējādi to noraidot. Galu galā apstiprināts tika Andra Šķēles kabinets, kurš skaidri pauda atbalstu valsts rietumnieciskam kursam.

Ne mazāk politisku batāliju savulaik izraisīja Pilsonības likums, kurš sākotnēji krietni ierobežoja pilsonības pretendentu loku un radīja kā Krievijas, tā Rietumvalstu iebildumus. Pēc gadiem ilgām cīņām partijas 90.gadu nogalē beidzot vienojās atteikties no tā dēvētās naturalizācijas "logu" sistēmas, kas nopietni apdraudēja Latvijas uzņemšanu Eiropas Padomē un līdz ar to - arī tālāku integrāciju Eiropā. Taču "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK izdevās panākt referendumu, kurā par jauno Pilsonības likumu, ko pieņēma 1998.gadā, nobalsoja minimāls vēlētāju pārsvars – 53 procenti.

Pateicoties brīvvalsts mantojumam

Latvija ir atguvusi neatkarību. Tikai 13 gadus pēc tam iekļuvusi divos nozīmīgākajos starptautiskajos klubos – ES un NATO, nākamā gada janvārī Latvija gatavojas ieviest eiro un ir uzaicināta sākt sarunas par pievienošanos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai, kas apvieno 34 pasaules attīstītākās valstis.

"Lai nodrošinātu balsojumu par neatkarību, vienu deputātu, kurš bija nonācis slimnīcā, uz Rīgu vedām pat no Liepājas."

Kā redzams, no bijušajām PSRS republikām darbotiesspējīgu demokrātiju, kas ir pamatā mūsdienu pasaules valstu sekmīgai attīstībai, sasniegt spējušas vien tās, kurām bija vērā ņemama neatkarības pieredze pirms Otrā pasaules kara un nebrīves periods neilga vairāk par 50 gadiem. Tātad valstis, kur 90.gadu sākumā eksistēja un politiski aktīva bija paaudze ar dzīvām pirmās neatkarības laika vērtībām. Tautas, kurām nācās piedzīvot 70 gadus ilgu padomju periodu kopš PSRS pirmsākumiem, spēju attīstīt demokrātisku modernu valsti izrādījās zaudējušas. Iespējams, tikai viena paaudze vairs mūs šķīra no šāda likteņa.

Iegriežot monētu uz galda, varbūtība, ka tā apstāsies ar kādu iepriekš izvēlētu pusi uz augšu, ir 50 procenti. Iespējamība, ka atkārtota mēģinājuma gadījumā monēta atkal nokritīs tāpat, ar katru nākamo reizi samazinās. Ja pēc pirmās reizes, kad monēta nokrīt ar izvēlēto pusi uz leju, spēle beigtos, tā izrādītos visai īsa. Fakts, ka šoruden sagaidām Latvijas neatkarības 95.gadadienu, liecina, ka mūsu valsts gadījumā monēta nav pakļāvusies fizikas un loģikas likumiem. Lai gan nemitīgi svaidīta, tā allaž beigu beigās kritusi veiksmīgi – ar valsts ģerboni uz augšu. Racionālas atbildes, kāpēc tā noticis, nav. To, ka spēle turpinās, turklāt daudzos gadījumos bez saprātīga izskaidrojuma, protams, jāsauc par veiksmes stāstu.

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI