Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ja seksuālu pakalpojumu sniegšana par maksu ir atļauta, tad nav pamata sodīt personas, kuras šos pakalpojumus izmanto. Līdz ar to jādomā, vai Latvija vēlas aizliegt prostitūciju kā tādu.
FOTO: A.F.I.
Valsts sekretāru sanāksmē izskatīts Tieslietu ministrijas sagatavotais informatīvais ziņojums par ārvalstu pieredzi prostitūcijas ierobežošanā un priekšlikumiem tās mazināšanai Latvijā.
Ziņojumu sagatavojusi darba grupa - pārstāvji no biedrībām "Resursu centrs sievietēm "Marta"" un "Latvijas Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācijas "Papardes zieds"", vairākām (Iekšlietu, Labklājības, Veselības, Kultūras, Izglītības un zinātnes) ministrijām un Valsts policijas, kā arī seksologs Arturs Šulcs. Informatīvajā ziņojumā apkopota un salīdzināta ārvalstu praktiskā pieredze prostitūcijas ierobežošanā, īpašu uzmanība veltot Zviedrijas, Dānijas, Austrijas, Vācijas, Igaunijas un Lietuvas pieredzei prostitūcijas pieprasījuma un piedāvājuma mazināšanā.
Resursu centrs sievietēm "Marta" uzskata, ka Latvijas Krimināllikumā (KL) atbildība par prostitūciju no seksuālo pakalpojumu sniedzējiem jāpārnes uz seksuālo pakalpojumu pircējiem.
Darba grupas apkopotā informācija par 30 Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm liecina, ka seksuālo pakalpojumu pirkšana ir aizliegta tikai sešās valstīs: Islandē, Lietuvā, Lihtenšteinā, Norvēģijā, Rumānijā un Zviedrijā.
Seksuālo pakalpojumu pirkšana Latvijā nav sodāma, jo prostitūcija Latvijā pašlaik ir legāla, bet saskaņā ar Latvijas krimināltiesību sistēmas pamatprincipiem sodu var piemērot tikai par tādu darbību, kas ir aizliegta. Tas nozīmē: ja seksuālu pakalpojumu sniegšana par maksu ir atļauta, tad nav pamata sodīt personas, kuras šos pakalpojumus izmanto. Līdz ar to jādomā, vai Latvija vēlas aizliegt prostitūciju kā tādu. Bet, pirms to izlemt, būtu jāizpēta un jāizvērtē prostitūcijas cēloņi un tiem atbilstoši iespējamie risinājumi, secināts ziņojumā.
"Seksuālo pakalpojumu pirkšana Latvijā nav sodāma, jo prostitūcija Latvijā pašlaik ir legāla. "
Latvijā līdz šim nav veikts vispusīgs un neitrāls pētījums par seksuālo pakalpojumu aizliegšanas vai pircēju sodīšanas lietderīgumu, nav pētīti prostitūcijas cēloņi, vidējais prostitūtas un pakalpojumu pircēju portrets.
Darba grupas vairākums uzskata: lai gan no ētikas viedokļa prostitūcija ir nosodāma, tomēr prostitūcijas aizliegums Latvijā pašlaik nav atbalstāms. Valsts policija norāda, ka aizliegums radītu ievērojamus riskus, piemēram, prostitūcija no "pelēkās zonas" pārvietotos uz kriminālo, padarot prostitūtas atkarīgākas no suteneriem un klientiem. Tāpat Latvijā rastos krietni labvēlīgāki nosacījumi cilvēku tirdzniecībai, augtu dzimumnoziegumu skaits, bet policija nespētu efektīvi vērsties pret sutenerisma un cilvēku tirdzniecības organizatoriem, jo klienti atteiktos sadarboties.
Ziņojumā norādīts, ka prostitūcijas izplatību veicina ļoti dažādi apstākļi, tādēļ valstij jāgādā par kompleksu palīdzības programmu gan seksuālo pakalpojumu sniedzējiem, gan pircējiem - izglītošana, īpaši centri bezmaksas konsultācijām, prezervatīvi, HIV, sifilisa, hepatītu ekspresdiagnostika ar tālāku palīdzību, rehabilitācijas programmas utt. Tāpat Latvijā joprojām nav pietiekami novērtēts un finansiāli atbalstīts nevalstisko organizāciju potenciāls darbā ar riskam pakļautajām grupām.
"Būtu rūpīgi jāpārdomā sadarbības veidi un iesaistītie partneri. Žēl, ka darba grupā, kas izstrādāja ziņojumu, netika pieaicināts atbalsta un resursu centrs "DIA+LOGS" - nevalstiska organizācija, kas Latvijā strādā tieši ar prostitūtām. Mēs viņas satiekam ik dienu, tādēļ situāciju pārzinām vislabāk un būtu varējuši dot savu artavu šā ziņojuma tapšanā," norāda "DIA+LOGS" valdes priekšsēdētāja Ruta Kaupe.
Ziņojumā noteikti vairāki risinājuma virzieni prostitūcijas izplatības mazināšanai Latvijā, norādot, ko varētu darīt katra no iesaistītajām ministrijām.
Seksuālo pakalpojumu pircējus Latvijā jau pašlaik var saukt pie atbildības par to, ka viņi šos pakalpojumus par maksu saņem neatļautā vietā; sodāma ir arī personas piespiešana sniegt seksuālos pakalpojumus un nepilngadīgas personas sniegtu prostitūcijas pakalpojumu izmantošana. Tomēr šobrīd spēkā esošais KL regulējums nav pietiekams, tādēļ likuma 164.panta "Personas iesaistīšana prostitūcijā un piespiešana nodarboties ar prostitūciju" trešā daļa tiks papildināta ar jaunu noziedzīga nodarījuma sastāvu - bērna prostitūcijas izmantošana.
Tieslietu ministrijai sadarbībā ar kompetentajām institūcijām būs arī jāizvērtē, vai un kādi grozījumi vajadzīgi KL regulējumā par cilvēku tirdzniecības upuru seksuālo pakalpojumu izmantošanu.
Iekšlietu ministrijai (IeM) regulāri būs jāpilnveido metodiskie norādījumi un ieteikumi prostitūcijā, sutenerismā un cilvēku tirdzniecībā iesaistīto personu identificēšanai un cilvēku tirdzniecības vai sutenerisma gadījumu izmeklēšanai.
Tāpat ministrijai būs jāizvērtē, vai un kādi grozījumi vajadzīgi 2008.gada 22.janvāra Ministru kabineta noteikumos Nr.32 "Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi", un jāizlemj, vai un kā par prostitūcijas problēmjautājumiem apmācīt Valsts policijas (VP) amatpersonas, bet sadarbībā ar Latvijas Pašvaldību savienību un nevalstiskajām organizācijām jārisina jautājums, kā uzlabot savstarpējo sadarbību un informācijas apmaiņu starp VP, pašvaldības policiju, pašvaldības iestādēm un nevalstiskajām organizācijām.
Vēl IeM sadarbībā ar Labklājības ministriju (LM) un nevalstiskajām organizācijām jāizvērtē, vai un kā veidot izglītojošas sociālās kampaņas par prostitūciju un tās sekām.
Ziņojumā atzīts, ka prostitūcijā iesaistītajām personām nepieciešama īpaša pieeja un atbalsta pakalpojumu loks, kādu šobrīd valsts nenodrošina. Svarīgi ir pārdomāt informācijas kanālus, kuros uzrunāt prostitūcijā iesaistītās personas, kā arī veidu, kā to darīt. "Šis ir ārkārtīgi būtisks punkts. Turklāt liela nozīme ir arī tam, kā par prostitūcijā iesaistītajām personām tiek runāts ar sabiedrību. Ļoti rūpīgi jāpārdomā, vai šī sabiedrības grupa netiek diskriminēta. Ja tā notiek, tad tā ir spilgta zīme seksuālo pakalpojumu pircējiem. Viņiem var sākt likties, ka pret šīm sievietēm var izturēties jebkā, jo viņas jau nekas nav," saka R.Kaupe.
Veselībai ministrijai (VM) būs jālemj, vai un kā apmācīt veselības aprūpes darbiniekus, lai viņi spētu atpazīt prostitūcijā iesaistītās personas, nodrošinot atbilstošu aprūpi un informāciju. Bet R.Kaupe ir neizpratnē: "Atpazīt prostitūtas? Kāpēc mediķiem būtu vajadzīgas šādas apmācības!? Vai tad pret jebkuru pacientu nav jāizturas kā pret īpašu, sniedzot vienus un tos pašus pakalpojumus un informāciju? Kādēļ prostitūtas būtu kā īpaši jāiezīmē un jāizturas kaut kā citādi un īpaši? Kādēļ tieši šī sabiedrības grupa? Varbūt arī vajadzētu rīkot kursus, lai mediķi atpazītu ogļračus, piedāvājot viņiem kādu sevišķu informāciju!"
"Lai gan no ētikas viedokļa prostitūcija ir nosodāma, tomēr tās aizliegums Latvijā pašlaik nav atbalstāms. "
Vēl sadarbībā ar Labklājības ministriju un nevalstiskajām organizācijām VM jāizvērtē, vai prostitūcijā iesaistītajām personām iespējams izveidot īpašus centrus, kuros būtu pieejamas bezmaksas konsultācijas, primārās pārbaudes (ekspresdiagnostika) HIV infekcijai, sifilisam, hepatītiem B un C, kondomi un tiktu organizēta atbilstoša speciālistu palīdzība ārstniecības iestādēs.
"Te pat nebūtu ko vērtēt un domāt. Gan pasaules, gan Eiropas pieredze rāda, cik ļoti svarīgi izveidot prostitūcijā iesaistītajām personām speciālas veselības aprūpes iestādes. Pirms domāt par jaunu centru veidošanu, Veselības ministrijai vajadzētu atjaunot to kabinetu darbību, kas Rīgā bija pieejami prostitūtām. Pēdējais, ko slēdza, atradās Pērnavas ielā. Šie kabineti vajadzīgi tūlīt, nevis vēl gadu gadiem domāt un plānot," uzsver R.Kaupe.
Pašlaik Latvijā prostitūcijā iesaistītās personas bieži vien nav informētas par savām tiesībām un pieejamiem valsts sniegtajiem pakalpojumiem. Tāpat prostitūcijā iesaistītajām personām noderētu informācija arī par nodarbinātības iespējām, kas varētu mudināt izvēlēties citu ienākumu gūšanas veidu.
Ziņojumā ieteikts sagatavot īpašus bukletus: kur meklēt palīdzību, ja ir vēlme pārtraukt nodarboties ar prostitūciju vai notikusi vardarbība; informācija par medicīnisko un sociāli rehabilitējošo pakalpojumu pieejamību u.c. informācija. Bukletiem vajadzētu būt pieejamiem ērtās vietās – internetā, pie ģimenes ārsta, narkologa, ginekologa. Tos varētu piedāvāt arī policisti, kuri ikdienas darbā sastopas ar prostitūcijā iesaistītajām personām, teikts ziņojumā.
Biedrība "DIA-LOGS" gan norāda: tas nebūtu gluži labi, jo pret policistu dalītiem materiāliem prostitūtas izturēsies ļoti atturīgi.
Preventīvajiem pasākumiem, kas ļautu samazināt prostitūcijas pieprasījumu un piedāvājumu, jābūt vērstiem uz visām sabiedrības grupām, tomēr īpaši izdalāmi ir bērni, jo viņu vērtību sistēma un uzskati par dzimumattiecībām vēl tikai veidojas. Tādēļ jāuzlabo gan mācību programmas, gan materiālu saturs; visu izglītības līmeņu mācību saturā jāietver jautājumi par prostitūciju, cilvēku tirdzniecību, fiktīvajām laulībām un to sekām.
Tā kā veselības izglītības pilnveidi plāno integrēta cilvēkdrošības kursa ietvaros, kura programmu paraugi vēl nav izstrādāti, ir jāgādā, lai tajos tiktu iekļauti jautājumi par dzimumu līdztiesību, veselību un morāli. Tāpat programmā jāiekļauj jautājumi arī par cilvēku ekspluatācijas veidiem - prostitūciju, cilvēku tirdzniecību, fiktīvo laulību – un to sekām.
"Prostitūcijā iesaistītām personām nepieciešama īpaša pieeja un atbalsta pakalpojumu loks, kādu šobrīd valsts nenodrošina."
Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) būs jāpārskata vispārizglītojošo skolu mācību saturs un novecojušie, vadlīnijām "Dzimumu līdztiesības principu integrēšana mācību grāmatās" neatbilstošie mācību materiāli. Turklāt, lai novērstu jaunu, neatbilstoša satura mācību materiālu radīšanu, IZM sadarbībā ar LM būs jālemj, vai un kā par šīm vadlīnijām būtu jāizglīto mācību grāmatu autori un mākslinieki.
"Runājot par dzimumu līdztiesību, ministrijām jāpatur prātā vēl kāda patiesība: komercseksā nav tikai sievietes. Arī Latvijā pastāv vīriešu prostitūcija, kas ir vēl slēptāka nekā sieviešu prostitūcija, un to nevajadzētu aizmirst," uzsver R.Kaupe.
Tomēr dzīvesveida izvēli ietekmē ne tikai mācību programmu saturs, bet arī tas, ko popularizē plašsaziņas līdzekļi un kāda ir apkārtējās sociālās vides ietekme. Pašlaik valstī nav institūcijas, kas kontrolētu, kā un kāda informācija nonāk publiskajā telpā, tādēļ Kultūras ministrijai (KM) būs jādomā, vai atjaunot tādu speciālistu vai ekspertu komisiju, kas ne tikai konkrētos gadījumos, bet arī ikdienā izvērtētu informācijas saturu un tā atbilstību noteiktajiem ierobežojumiem publiskajā telpā.
Tāpat KM kompetencē būs izspriest, vai un kādi grozījumi vajadzīgi normatīvajos aktos par informāciju publiskajā telpā. Piemēram, Latvijas normatīvajos aktos nemaz nav definēts, kas ir erotiska rakstura materiāls. Īpaši rūpīgi jāizvērtē regulējums par informāciju, kas paredzēta bērniem un jauniešiem, paredzot stingrākus ierobežojumus publicējamās informācijas saturam un precizējot mediju atbildību par pārkāpumiem. Efektīvs pasākums varētu būt arī žurnālistu/redaktoru izglītošana par dzimumu attēlojumu medijos.
