NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
14. jūlijā, 2008
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
7
7

Latvija 1939–1948

Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Latvijas tauta iegāja savas vēstures traģiskākajā desmitgadē, kurā nācās piedzīvot valstiskās neatkarības zaudēšanu, divu totalitāru režīmu okupācijas un zemes pārvēršanu kaujas laukā. Desmitiem tūkstošu cilvēku tika noslepkavoti masu represijās, mira padomju gulaga nometnēs vai izsūtījuma vietās un nacistu koncentrācijas nometnēs, krita karā svešzemju armijās. Simti tūkstoši bija spiesti doties bēgļu gaitās.

Gan staļinisms, gan nacisms mēģināja uzspiest savas cilvēknīdēju ideoloģijas, jo tos vienoja centieni iznīcināt pašu Latvijas tautas jēdzienu. Staļina un Hitlera diktatūrām bija vajadzīgi nedomājoši vergi, akli un paklausīgi pavēļu izpildītāji bez sirdsapziņas. Apzināti un mērķtiecīgi tika kultivēts naids starp dažādām Latvijas iedzīvotāju sociālajām grupām un tautībām. Cilvēcība un līdzjūtība tapa pasludināta par krimināli sodāmu gļēvuma pazīmi, bet piedalīšanās savu līdzpilsoņu slepkavošanā un nodevība tika celtas augstākā pilsoniskā tikuma rangā. Diemžēl šī smagā mantojuma sekas mēs izjūtam vēl šodien.

„Kopīgi strādāsim, kopīgi aizlūgsim par mieru tām tautām, kas šodien pacēlušas ieročus viena pret otru”, ar šādu vēstījumu pie Latvijas tautas vērsās tās valdība, sākoties jaunam pasaules karam. Kārļa Ulmaņa valdība loloja cerības, ka tai izdosies pasargāt Latviju no kara un saglabāt valsts neatkarību. Taču starp nacistisko reihu un staļinisko padomju impēriju esošo tautu un valstu (arī Latvijas) likteņi jau bija izlemti, Maskavas Kremļa kabineta klusumā nacistu un padomju ārlietu pārzinātājiem Ribentropam un Molotovam vēl nedēļu agrāk parakstot slepeno protokolu, ar kuru tika pavērts brīvs ceļš karam, bet Latvija kopā ar rindu citu valstu ietilpināta padomju interešu sfērā. Ilgi nebija jāgaida un oktobra sākumā Latvijas ārlietu ministru Vilhelmu Munteru pēc Molotova prasības vajadzēja sūtīt uz Maskavu. Padomju Savienības vadoņi Staļins un Molotovs, draudot ar bruņotu iebrukumu nepakļaušanās gadījumā, piespieda Latviju parakstīt savstarpējās palīdzības paktu. Padomju Savienībai bija vajadzīgas militārās bāzes Latvijas teritorijā, it kā lai aizsargātu Latviju. Sarunās Staļins piepeši kļuva ļoti vēlīgs un pat atļāva V. Munteram bāzēs izvietojamo karavīru skaitu notirgot no 50 tūkstošiem uz 25 tūkstošiem. Tiesa, kara jūrnieki un „tehniķi” šajā skaitā ierēķināti netika. Līgumā svinīgi apsolīja sekojošo: „Šī pakta izvešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskart līgumslēdzēju pušu suverēnās tiesības, starp citu, viņu valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāru rīcību”. K. Ulmanis tagad pilnīgi noticēja, ka Staļins ir dabūjis visu, ko vēlējies, un jaunu prasību vairs nebūs, jo nu gan Latvija PSRS interešu sfērā ir iekļauta, gan neatkarība saglabāta. Tiešām, arī padomju karaspēka vienības uz tām paredzētajām bāzēm Latvijā devās slēgtos dzelzceļa sastāvos pilnīgā saskaņā ar visiem līguma nosacījumiem.

Tagad sāka rīkoties nacistiskā Vācija. Lai no „padomju ietekmes sfēras” varētu izceļot Latvijas vācu tautības pilsoņi, starp Vāciju un Latviju tika noslēgts attiecīgs līgums, kurš paredzēja, ka vācbaltiešiem labprātīgi jāatsakās no Latvijas pavalstniecības un jāaizbrauc. Latvija zaudēja savu vācu minoritāti. Augsts Latvijas ārlietu ministrijas darbinieks pārskatā par vācbaltiešu izceļošanu rakstīja: „Katrā ziņā nav noliedzams, ka izceļošana notiek ar ļoti grūtu sirdi. [..] Latviešu publika noskatās šinī kustībā ne tikai bez naida, bez skaudības vai zobgalības, bet gan ar zināmu līdzjūtību pret aizbraucējiem.” Ne visiem vāciešiem par elku bija kļuvis Hitlers, bet nonākšana Staļina varā vilināja vēl mazāk. Palicēji šo izceļošanu uztvēra kā nelaimi vēstošu signālu, tātad – glābjas kas var. Latviešu vidū atradās cilvēki, kuri tagad izmisīgi centās atrast un pierādīt savu vāciskumu. Viņiem K. Ulmanis veltīja vārdus: „Uz neatgriešanos!”

Latvijas valdība turpināja precīzi pildīt visus ar Maskavu noslēgtā bāzu līguma nosacījumus, apmierināja aizvien jaunas un jaunas padomju puses kaprīzās prasības pēc papildus zemes gabaliem, lielāka „strādnieku un tehniķu” skaita ievešanu, kārtīgi apgādāja bāzēs izvietotos karavīrus ar pārtiku, piecieta nomas maksas nesaņemšanu.

Taču tad pienāca Latvijas valsts pēdējās dienas. Naktī uz 1940. gada 15. jūniju bruņota padomju karavīru vienība uzbruka diviem Latvijas robežposteņiem, nogalinot piecus cilvēkus. Nākamajā dienā Latvijas valdība saņēma ultimātu, kurā Latviju apsūdzēja savstarpējās palīdzības pakta pārkāpšanā un Baltijas valstu militārās savienības veidošanā pret PSRS. Padomju Savienība pieprasīja jaunas valdības veidošanu Latvijā un padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu. K. Ulmaņa valdība ultimātu pieņēma un 17. jūnijā Latvijas ceļus pārpludināja Sarkanās armijas vienības un kara tehnika, ieņemot visus svarīgākos valsts centrus. Latvijas Republika formāli vēl pastāvēja mēnesi, pēc Maskavas emisāra priekšā celta saraksta K. Ulmanim bija jāsastāda jauna valdība no tautā populāriem cilvēkiem, bet pilnīgi nespējīgiem politiķiem, paklausīgām marionetēm. Arī pats K. Ulmanis uz šo mēnesi vēl palika Valsts prezidenta krēslā. Tika nospēlēta īsa „demokratizācijas” izrāde, sarīkojot Tautas saeimas vēlēšanas ar vienu vienīgu sarakstu, „atpalikušie” Latvijas pilsoņi bija jāiepazīstina ar „staļinisko padomju demokrātiju”. Tautas saeima pasludināja padomju varas nodibināšanu Latvijā un lūdza PSRS uzņemt to savā sastāvā. Lūgums drīzumā tika izpildīts. Zemi, bankas, tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumus un lielus namīpašumus nacionalizēja, zemniekiem gan svēti apsolot, ka kolhozu Latvijā nebūs.

Šajā brīdi vienīgi ASV nostājās Latvijas tautas pusē ar skaidru deklarāciju, ka neatzīst notikušo pārmaiņu likumību, liekot pamatu Latvijas okupācijas neatzīšanas politikai, kuru šī valsts konsekventi ievēroja visu mūsu tautas nebrīves pusgadsimtu.

Latvijā sākās politiski motivēti aresti. Sākumā apcietināšanas gadījumu nebija daudz, taču ar katru mēnesi arestu skaits pieauga. Staļina režīms savu represīvo likumdošanu attiecināja arī uz Latviju, spēkā stājās Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas kriminālkodekss ar tā plašo un bargo 58. pantu, kas paredzēja sodus par „kontrrevolucionāriem noziegumiem” un šī likuma piemērošanai tika piešķirts atpakaļejošs spēks. Tagad par kontrrevolucionāru atzina Latvijas Republiku – valsti, kuru Padomju Savienība savulaik bija atzinusi, slēgusi līgumus, uzturējusi normālas diplomātiskas attiecības. Nu jebkuru Latvijas pilsoni varēja saukt pie kriminālatbildības par strādāšanu savas valsts iestādē un dalību politiskajā dzīvē. Latvijas armijas karavīriem un policistiem draudēja sods par „cīņu ar strādnieku šķiru un revolucionāro kustību”, politisko partiju vadītājiem un biedriem tika paredzētas apsūdzības „palīdzības sniegšana starptautiskajai buržuāzijai tās vēlmē gāzt komunistisko sistēmu”. Kādreizējie kontakti ar radiniekiem un draugiem ārzemēs varēja pārvērsties „lietā par spiegošanu”. Neatkarīgās Latvijas laikrakstu žurnālisti par savām publikācijām riskēja saņemt sodu par „pretpadomju aģitāciju un propagandu”, īpaši, ja bija uzdrīkstējušies rakstīt patiesību par PSRS notiekošo. Ar paša Staļina atļauju apcietinātos, lai no viņiem izdabūtu atzīšanos, čekas izmeklētāji drīkstēja spīdzināt. Pēc šādas savas vainas „atzīšanas” lietas izsprieda kara tribunālos vai „sevišķā apspriedē”. Standarta sods bija 10 gadi „labošanas darba nometnēs” (gulagā), taču ļoti bieži piemēroja arī nāves sodu. Par represiju kulminācijas punktu kļuva 1941. gada 14. jūnija masu deportācija, kad izsūtīti un apcietināti tika vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, ieskaitot pat tikko dzimušus un pat vēl mātes miesās esošus bērnus. Gandrīz 40% no izsūtītajiem gāja bojā. K. Ulmanis nespēja glābt no Staļina represijām ne savu tautu, ne arī pats sevi. Ar Latvijas valdības locekļu, bijušo politisko partiju līderu un inteliģences izsūtīšanu un arestiem tika realizēta īsta „galvas nociršana” Latvijas tautai, lai tai nākamībā atņemtu jebkādas spējas uz patstāvību.


Sarkanā armija ienāk Rīgā. 1940.gada 17.jūnijā Sarkanā armija bez karadarbības okupēja Latviju. Padomju karaspēka daļas izvietoja Rīgā un citās stratēģiski nozīmīgās Latvijas vietās.

Ar nacistiskās Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai beidzās gandrīz divus gadus ilgusī Staļina un Hitlera sirsnīgā draudzība. Daudzi nacistu karaspēka ienākšanu Latvijā uztvēra kā atbrīvošanu. Tā izrādījās smagi kļūdaina un liktenīga ilūzija. Hitlers nenāca atbrīvot Latviju un latviešu tautu, bet gan paplašināt „īsteno āriešu” (vācu) „dzīves telpu”, mūs gaidīja jauna nežēlīga okupācija. Jau pēc dažām dienām vācu kungi lika noņemt izkārtos Latvijas nacionālos karogus. Nacisti atzina visas padomju režīma veiktās nacionalizācijas, jo tagad tas bija „reiha īpašums”. Pat no Latvijas vārda pieminēšanas viņi izvairījās. Latvija kļuva par vienu no Ostlandes (vācu okupētās Austrumzemes) ģenerālapgabaliem, un tās augstākajam ierēdnim labāk patika, ka viņu godā par ģenerālkomisāru Rīgā, nevis Latvijas ģenerālkomisāru. Arī Latvijas Universitātes nosaukums nacistiem nepatika, tagad tā saucās par Universitāti Rīgā. Rīgas ielas, protams, vajadzēja pārdēvēt slavenāko nacistu un vāciskos vārdos.

Nacisti lika atrakt padomju režīma noslepkavoto cilvēku kapus, bet ne jau lai noskaidrotu konkrētas slepkavas. Tika pasludināts, ka slepkavošanu izdarījuši ebreji. Nevienu neinteresēja, ka starp Staļina diktatūras upuriem atrodami Latvijas ebreji un padomju deportācijā izsūtīto vidū ebreju ir pat ļoti daudz. Vienalga nacisti ebrejus vainoja latviešu izsūtīšanā, ebrejus tāpat apsūdzēja latviešu spīdzināšanā čekā (radās „žīdu čekista nagu maucēja” tēls). Taču ar nekādu ebreju komunistu un čekistu meklēšanu neviens nenodarbojās. Tā vietā jau pirmajās nacistu okupācijas dienās notika sinagogu dedzināšana vai nojaukšana. Ar īpašiem rīkojumiem ebrejiem aizliedza iepirkties „āriešu” veikalos un tirgos, lietot pilsētu ietves, apmeklēt parkus un pludmales. Pie apģērba viņiem lika piešūt dzeltena auduma atšķirības zīmes sešstaru Dāvida zvaigznes veidolā. Pilsētās sāka veidot speciālus ar dzeloņstieplēm nožogotus kvartālus, kuros ebrejiem pavēlēja pārcelties uz dzīvi. Apsardzes pavadībā ebrejus dzina spaidu darbos pie kara drupu novākšanas. Latviešu valodā iznākošo nacistisko presi pārpludināja ebreju gānīšana un naida kurināšana pret šo Latvijas tautas daļu. Nacistu kalpībā brīvprātīgi stājušies avīžu apskatnieki latviešu tautas vārdā apsveica ebreju pazemošanu un ieslodzīšanu geto. Taču latviešu tautā cilvēcības dzirksti tik viegli apdzēst nevarēja, daudzi latvieši palīdzēja ebrejiem, pērkot viņiem pārtiku, turpināja uzturēt attiecības ar saviem ebreju draugiem un paziņām. Avīzēs tādēļ sāka parādīties raksti, kuros to autori uzbruka „žīdu žēlotājiem”, vārdos tika saukti preču pārdošanā ebrejiem pieķertie veikalnieki, jo palīdzības sniegšana līdzcilvēkiem nu bija atzīta par nosodāmu rīcību.

Jau no pirmajām okupācijas dienām sākās vēl kas briesmīgāks – Latvijas ebreju slepkavošana, sākumā pārsvarā nogalinot vīriešus, bet drīz pienāca arī sieviešu un bērnu kārta. Diemžēl nacisti šī netīrā darba veikšanai atrada neliešu saujiņu latviešu vidū. Steidzīgi tika noformēta slepkavu komanda V. Arāja vadībā, kura autobusos braukāja pa Latvijas mazpilsētām, lai nošautu tur dzīvojošos ebrejus, visus bez izņēmuma. Glābiņa nebija arī geto iemītniekiem. Divās dienās – 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī – Rumbulā tika noslepkavoti 25 tūkstoši ebreju no Rīgas geto. Masu slepkavošanu organizēja, vadīja un tieši pārraudzīja augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē un Ziemeļkrievijā Jekelns. Tiešo slepkavošanu viņš uzdeva veikt saviem miesassargiem. Ebreju izdzīšanai no geto piesaistīja geto apsardzi un Arāja komandas vīrus. Kolonnu apsargāšanu ceļā uz nošaušanas vietu uzdeva Rīgas policistiem. Slepkavošanas veids bija šausminošs savā nežēlībā. Upuriem lika rindu pa rindai gulties ar seju uz jau nošautajiem, tāda bija paša Jekelna izdomātā metode, ko sauca par „sardīņu kārtošanu”. Sieviešu, bērnu un sirmgalvju slepkavošana notika tikai tāpēc, ka viņi bija ebreji, kaut kas tāds uz Latvijas zemes vēl nebija pieredzēts. Tā nāvē, iepriekš apmeloti, pazemoti, morāli un fiziski mocīti, aizgāja 70 tūkstoši Latvijas ebreju. Šī nozieguma izdarītājiem un kūdītājiem nevar būt piedošana.

Tikko ziņas par notiekošo Latvijas ebreju slepkavošanu sasniedza Latvijas sūtni Vašingtonā Alfredu Bīlmani, viņš Latvijas Republikas vārdā pauda dziļu nožēlu un sašutumu, uzsverot sekojošo: „Latvieši var būt brīvi tikai tad, kad ebreji ir brīvi, un pēc kara Latvija būs pilnīgi demokrātiska, ar vienlīdzīgām tiesībām visiem pilsoņiem un kultūras autonomiju Latvijas ebrejiem.” Tie bija nākamībai teikti vārdi, kuri varēja piepildīties tikai pēc vairāk nekā pusgadsimta.

Smagu noziegumu ar tālejošām sekām nacisti pastrādāja arī pret latviešu tautu. Jūtot, ka karš ir zaudēts, Hitlers „atļāva un pavēlēja” veidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Īstu brīvprātīgo bija maz, tāpēc tika veikta Latvijas iedzīvotāju piespiedu mobilizācija. SS „brīvprātība” bija vajadzīga, lai pasaules priekšā slēptu to, ka tiek pārkāpti starptautiskie likumi, kuri aizliedza okupēto zemju pilsoņu iesaukšanu okupantu armijā. Hitleru, Himleru un Jekelnu neinteresēja latviešu tautas pasargāšana no boļševiku atgriešanās, viņi meklēja tikai jaunu „lielgabalu gaļu”, ko iegrūst strauji brūkošajā frontē. Latviešu pārvaldes ģenerāldirektori un ģenerālis Bangerskis meloja savai tautai, ka tā, sūtot savus karavīrus SS divīzijās, cīnīsies par Latvijas brīvību. Hitlers nekādu brīvību vai pat autonomiju Latvijai dot negrasījās un leģionāri izmainīt kara gaitu jau arī nemaz nespēja. Leģionāri, protams, nebija nacisti. Taču šāds dienests nozīmēja atrašanos tādas valsts armijā, kura karoja arī pret Rietumu demokrātijām – patiesajiem Latvijas tautas draugiem. Zvērēšana Hitleram nozīmēja solījumu kalpot tirānam, kura režīms izdzēsis desmitiem tūkstošu pilntiesīgu Latvijas Republikas pilsoņu dzīvības.

Atgriezās padomju okupācijas vara ar visām savām soda iestādēm. Tagad aizdomās tika turēts katrs, kurš bija dzīvojis nacistu okupētajā teritorijā. Geto un koncentrācijas nometņu šausmas pārdzīvojušos čekā tirdīja ar jautājumu: „Kāpēc jūs esat palicis dzīvs?” Cilvēkus, kuri drosmīgi bija vērsušies pret nacismu, sauca par to pie kriminālatbildības, jo viņi nebija atradušies komunistiskajā pagrīdē. Nacistu noziegumu izmeklēšana bija vairāk nekā pavirša. Noslepkavotajiem ebrejiem atņēma viņu identitāti, saucot upurus par padomju pilsoņiem. Nacistu piesavinātie mājlopi un putni tika uzskaitīti daudz rūpīgāk nekā noslepkavotie cilvēki, jo, tāpat kā Hitlers, arī Staļins cilvēku dzīvībām nepiešķīra nekādu vērtību.

Izmantotie avoti un literatūra

Latvijas okupācija un aneksija: 1939–1940: Dokumenti un materiāli. – Rīga, 1995.

Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945). – Rīga, 2008.

Ebreju iznīcināšana Latvijā 1941.–1945. Lekciju cikls. – Rīga, 2008.

Holokausts Latvijā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. – 18. sēj. – Rīga, 2006.

Labs saturs
7
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI