„Tas tikai tāpēc, ka latvieši ir tik čakli,” ar šādiem vai līdzīgiem vārdiem toreiz tika skaidrotas daudzas, šķietami neizskaidrojamas, lietas. Gan tas, kāpēc mēs esot izturējuši septiņsimt gadus vācu jūgā, gan tas, kāpēc vēl cara laikā pametuši tēvzemi, spējuši izveidot spēcīgas kolonijas ne tikai Sibīrijā, bet arī Brazīlijā.

„Lai nu vēl kāds būtu tik čakls kā latvieši,” teica mans nelaiķa tēvs, kurš no rīta līdz vakaram strādāja gumijas fabrikā, rīdams sodrējus un, atgriezies mājās, oda pēc kaučuka. „Varbūt vienīgi vēl vācieši,” tajā pašā laikā viņš dīvainā kārtā salīdzināja mūs ar tiem, kuru dzimtcilvēki bijām vismaz pāris simtus gadu.

Vecāka gadagājuma cilvēki apgalvoja, ka pateicoties tikai šim ārkārtīgajam čaklumam, valsts spējusi saimnieciski nostāties uz savām kājām ulmaņlaikā. Un tur tiešām nebija ko iebilst. Vienīgi dīvainā kārtā pirmie simptomi, ka izslavētais latviešu čaklums, nebūt nav tik absolūts, kā daudzi to iztēlojās, parādījās tieši toreiz.

Trīsdesmitajos gados, valsts ekonomikai uzplaukstot, kā liecina avīzes, Rīgā uzradās arī tā dēvētie saulesbrāļi, kas, mūsdienu valodā runājot, pēc krīzes nebija atraduši savu vietu darba tirgū. Un, gluži kā daudzi šodien, ar strādāšanu sevi īpaši neapgrūtināja. Tiesa, viņu skaits esot bijis samērā niecīgs, un saulainās vasaras dienās tie gulējuši Daugavmalā, kājas augstu uzstutējuši. Tā lai visi var redzēt uz kurpju zolēm ar krītu rakstīto: „Bez pieci lati neceļos.”

Tad sākās padomju ēra. Latviešiem, kā jau zemnieku tautai tika atvēlēts vergu darbs kolhozos un sovhozos. Bet tie, kas ar to nebija mierā, varēja vergot Sibīrijā. Nezinu vai tam visam ir kāds sakars ar čaklumu jeb drīzāk tas bija cilvēku sugai (kā jebkurai sugai) piemītošais izdzīvošanas instinkts, kas daudziem lika izdzīvot par jebkuru cenu. Tāpēc ikviens mēģinājums salīdzināt latviešus Sibīrijā ar trimdas latviešiem – sak, gan vienā, gan otrā vietā no iznīcības mūs glāba darba tikums un, pateicoties tam, mūs cienīja pat ienaidnieki, manuprāt, ir nekorekts. Jo Amerikā nonākušie cīnījās par savu eksistenci svešā sabiedrībā, bet uz Sibīrijā aizsūtītie - par savām kailajām dzīvībām, jo kā tautas ienaidnieki, atradās ārpus sabiedrības.

Vēlāk, kad kolhozniekiem sāka izsniegt pases un cilvēki varēja pārcelties uz pilsētām, latvieši jau kļuva gudrāki. Tie, kam dieviņš bija devis cik necik prāta (un tādu bija vairākums), par katru cenu mēģināja piepulcēties no marksisma –ļeņinisma viedokļa svārstīgajai un šaubīgajai inteliģencei. Bet tie, kas tomēr palika laukos, kolhoziem kļūstot arvien bagātākiem, daudz labāk samierinājās ar laucinieku jeb proletariāta sabiedroto statusu, nekā paši centās kļūt par proletariātu.

Tā strādniecība Rīgā un citās pilsētas savā starpā sāka sazināties krievu valodā. Tobrīd tas nebija ne labi, ne slikti. Tāda bija situācija, un latvieši izmantoja ērtāko no izdzīvošanas iespējām, ko tiem piedāvāja liktenis. Sliktas ir sekas, ar kurā netiekam galā joprojām. Turklāt, no ekonomikas tās pārceļojušas ne tikai uz sociālo sfēru, bet arī uz politiku.

Tomēr, galvenais, - tā visa rezultātā pamatnācijas attieksme pret ražošanu, it īpaši lielražošanu, kļuva, maigi izsakoties, stipri rezervēta. Mūsdienu valodā runājot, pie konveijera sēdēja tikai neveiksminieki vai iebraucēji. Tie, kam nebija nekādu talantu, un kas neprata iekārtoties darbā tirdzniecībā vai valsts iestādēs.

Vienlaikus gan rūpnīcas tika uzskatītas par sava veida valstij piederošām slaucamām govīm. Bet apzagt padomju valsti bija gandrīz vai katra iedzīvotāja svēts pienākums. Gluži tāpat kā tagad tērēt ES naudu. Un, piedod man papu, bet mēs abi labi zinām, ja sodrēji piederēja pie lietas, tad pēc kaučuka tu odi tāpēc, ka sešdesmitajos gados bija modē kurpes ar kaučuka zoli, bet legāli to nopirkt nevarēja. Tāpēc strādnieki pēc maiņas tina kaučuku sev ap vidukli, cerēdami, ka viņiem palaimēsies, un pie vārtiem nestāvēs obeheesņiki*. Kurpnieku Rīgā, kas to uzpirka un ar kaučuka kurpēm brangi pelnīja, netrūka.

Galvenais – tā, lūk, veidojās pamatnācijas attieksme pret ražošanu, kā pilnīgi otršķirīgu lietu. Atcerieties deviņdesmitos gadus! Ko tik mēs toreiz, atguvuši neatkarību, negrasījāmies piedāvāt pasaulei, cerot uz peļņu! Gan savu vienreizējo ģeogrāfisko stāvokli, kas mums nodrošinātu tranzītvalsts statusu starp Austrumiem un Rietumiem. Gan savu intelektuālo potenciālu (jo mēs taču bijām ne tikai čakli, bet arī gudri). Gan savas bankas, kas mūs īsā laikā pārvērstu par otru Šveici. Gan lauksaimniecību, it kā Rietumeiropā gluži tāpat kā Padomju Savienībā būtu pārtikas deficīts.

Visu! Tikai ne to, kas mums patiešām bija – ražošanu. Jo pa to laiku, kamēr tika būvētas gaisa pilis, savu ražošanu mēs paši iznīcinājām. Turklāt ne bez ārzemju konsultantu, kas deviņdesmito gadu sākumā burtiski apsēda Latviju, palīdzības.

Saskatot šajā rūpnieciskajā potenciālā nopietnus draudus un konkurenci, viņu mums teica: „Tas viss ir novecojis! Tas nekam vairs neder. Tas nevienam nav vajadzīgs, tāpēc labākais, ko varat darīt, ir saskaldīt to mazos gabaliņos un atdot privātīpašumā. Katram pa kripsītim. Tad varbūt tās lietas aizies!” Un, galvenais, latvieši klausīja, jo katram iekšā sēdēja mazs alkatības velniņš. Katram gribējās tikt pie kāda gabaliņa vecā toties lielā padomju laika pīrāga.

Tā tika iznīcināts VEFs, mašīnbūves un mopēdu rūpnīcas, trikotāžas un ķīmisko šķiedru kombināti, bet rūpnīcas Alfa vietā, kas bija to laiku augsto tehnoloģiju citadele, tagad ir tirdzniecības centrs Alfa. Ar nav slikti, jo uzskatāmi liecina, pa kuru ceļu mēs aizgājām, pateicoties konsultantiem un pašu tuvredzībai. Ekonomiski spēcīga Latvija ārzemēs nevienam nebija vajadzīga. Bet mēs paši to atjēdzām tikai, kad viss jau bija iznīcināts. Tāpēc valsts, kas savu ceļu sāka ar nulles budžetu, ātri vien nonāca parādos.

Par laimi, kā teiktu mans tēvs, palika mūs galvenais trumpis – izslavētais latviešu čaklums. Ar to bija krietni grūtāk tikt galā nekā ar rūpniecību. Tomēr pasaulei par prieku šo problēmu palīdzēja atrisināt globālā finanšu krīze.

Iespējams, daudzi nezina, ka nevis mūsu valdība, bet starptautiskie aizdevēji stingri uzstāja, lai līdz ar citām garantijām 2008. gadā tiktu palielināts arī valsts garantētā minimālā iztika jeb tā sauktais GMI mazturīgajiem. Pret to asi iebilda pašvaldības, tomēr šis viedoklis netika ņemts vērā. Un laikā, kad viss tika konsolidēts, likvidēts, apcirpts un samazināts, daļai sabiedrības, lai tā nenomirtu badā, sāka maksāt naudu par neko nedarīšanu. It kā jau summa nav liela – uz cilvēku 40 – 45 lati mēnesī. Bet, ja ģimenē ir 4 cilvēki, tie jau ir gandrīz 200 lati mēnesī. Kopā ar citiem pabalstiem 300 un pat vairāk. Plus vēl brīvpusdienas bērniem un žurnālistu apjūsmotie bezjēdzīgie 100 (tagad laikam - 80) lati mēnesī par lapu grābšanu un citu strādāšanas imitēšanu. Daudz tas, protams, nav, bet dienišķai maizei, desai, alum un krutkai sanāk. Un tā jau četrus gadus no vietas.

Pēdējā laikā iegadījies, ka ik mēnesi ilgākā sarunā tiekos ar pieciem, sešiem Latvijas uzņēmējiem. Parasti šīs sarunas sākas un beidzas ar vienu un to pašu. Ar to, ka nav, kas strādā. Trūkst darbinieku. Ne tikai speciālistu. Trūkst arī nekvalificētu strādnieku. Tajā pašā laikā bezdarbnieku (oficiālu un neoficiālu) netrūkst. GMI, citi pabalsti un100 latu programmas savu ir panākušas. Latviešu izslavētais darba tikums kļuvis par mītu. Jo, kā man nesen atzinās kāds nestrādājošas ģimenes galva un četru bērnu tēvs: „Ja mēs neko nedarot saņemam 400 latus uz rokas, tad kāpēc, lai manējais kustinātu pakaļu un ietu strādāt par 150 uz papīra.”

Par laimi beidzot šo situāciju pamanījusi arī Labklājības ministrija un valdība. Nu jau runā gan par GMI samazināšanu, gan citu pabalstu ierobežošanu. Vienīgi, vai nav par vēlu, un cik daudz laika, cik līdzekļu vajadzēs, lai šo nestrādāšanas netikumu atkal pārvērstu darba tikumā. Un, vai tas vispār, vienas paaudze laikā, kur bērni pieredzējuši, kā vecāki dzīvo, cepuri kuldami, neko nedarot, maz vairs iespējams.

*OBEHSS – milicijas nodaļa cīņai ar sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu