Līdz šim domāju, ka birokrātija, atrakstīšanās un nerēķināšanās ar cilvēku ir valsts struktūru monopols. Privātajā sektorā cilvēks vairāk vai mazāk kļūst par klientu. Savukārt klients nozīmē peļņu. Tātad ar to jārēķinās. Izrādās - tikai ne Latvijā.
Latvijā patērētājiem ir ekskluzīvas tiesības maksāt par nicīgu attieksmi pret sevi un uzsvērtu nevēlēšanos iedziļināties viņa problēmās un palīdzēt tās risināt. Šeit attieksmi pret klientu nereti vislabāk var raksturot ar vārdiem: „A, kas tu tāds esi, ka man vajadzētu tevi apkalpot?”
Iespējams, tas saistīts ar pirmās nakts tiesībām, kas pagātnē daudzus gadsimtus bijusi stabila tradīcija tagadējās Latvijas teritorijā. Tāpēc kopš tiem laikiem gandrīz ikvienam līdzi nāk muižnieku gēni un pa kādai zilo asiņu lāsei. Un īsts muižnieks neies apkalpot kaut kādu svešinieku. Pat tad ne, ja arī svešinieks pa daļai ir muižnieks. Jo muižnieks muižniekam nav nekāds biedrs un brālis.
Labi, pietiks! Runāsim par lietu. Martā emuārā „Manas tiesības maksāt” jau rakstīju par ķezu, kāda mani piemeklēja ar TELE 2 mazcenas telefonu, kurš jau vienreiz pabija garantijas remontā un, garantijas termiņam vēl nebeidzoties, atteica darboties otrreiz. Remontā to gan pieņēma. Bet nesaremontēja, jo tam esot noplēsta IMEI koda uzlīme. Velti dievojos, ka neko neesmu plēsis un man pat nav nojēgas, kur šai uzlīmei vajadzētu atrasties. Velti teicu, ka bez manis telefonu neviens nelieto. Operators palika pie sava. Un, kā lai pierāda, ka tu neesi kamielis, ja tev nav attiecīga dokumenta, kas to apliecina? Man nebija, tāpēc lepni pametu savu telefonu klientu apkalpošanas centrā Merķeļa ielā. Jaunu iegādāties man neļāva , lai gan rēķinus un atgādinājumus, ka tie jāapmaksā, piesūtīja regulāri.
Tik tālu par bijušo. Bet pagāja laiks, un pēkšņi kādu dienu saņēmu īsziņu ar apmēram šādu tekstu: „Ņemot vērā, ka jūsu telefonu nav iespējams salabot garantijas kārtībā, tas ir salabots bez maksas, un jūs to varat saņemt tur un tur (jau pieminētais klientu apkalpošanas centrs) no tikiem līdz tikiem.”
„Paskat tik!” nodomāju. „Būšu vēl nepamatoti apvainojis cilvēkus un veselu biznesa struktūru. Tātad nav viss tik slikti, kā izskatās. Ja grib, raugi, var!” Lika pagaidīt! Patiesībā viss izrādījās vēl sliktāk, nekā varēja iedomāties.
„Telefons ir izlādējies, tāpēc tagad to nevar ieslēgt,” teica operators, par katru cenu mēģinādams man mobilo iespiest saujā. „Mājās uzlādēsiet – viss būs kārtībā! Un parakstieties šeit, ka remonts ir veikts!” Uz to es atbildēju: „Ziniet, man netīšām paķēries līdzi lādētājs. Pamēģināsim uzlādēt tūlīt!” Protams, ka telefons nelādējās un nedarbojās. Tātad mani kā klientu, atbilstoši mūsu servisa tradīcijām, nu jau mēģināja apčakarēt pēc pilnas programmas. Uzrakstījis iesniegumu TELE 2 un jau otro reizi pametis savu telefonu klientu apkalpošanas centrā, devos projām.
Pagājušajā nedēļā saņēmu atbildi uz savu iesniegumu. Kā jau tipiskā atrakstīšanās vēstulē – nekā ievērības cienīga, izņemot trīs lietas, kas mani pamatīgi nokaitināja.
Pirmais. Šajā vēstulē apgalvots, ka esmu savu mobilo telefonu patvarīgi izjaucis. Tātad TELE 2 labāk par mani zina, ko es daru vai nedaru, un tagad man ir oficiāls dokuments, kas apliecina, ka patiesībā tiešām esmu kamielis. Savukārt varbūtība, ka uzlīme nemaz netika uzlīmēta iepriekšējā garantijas remonta laikā vai arī pazudusi pa šiem diviem mēnešiem, nemaz netiek izskatīta. Bet joks jau tāds, ka, pieņemot telefonu remontā, operators to pārbaudīja un par kaut kādas uzlīmes trūkumu pat neieminējās. Tātad vai nu tā bija, vai arī tā ir tik diskrēta, ka to ar neapbruņotu aci nevar redzēt, tāpēc pieejama vienīgi izredzētajiem. Tiesa, ir vēl trešais variants - man gadījās akls operators, bet tas šķiet maz ticams.
Otrs, kas mani nokaitināja, bija uzrunas forma - A. Kļavisa kungam. Lai gan... Ja jau divu mēnešu laikā nevar saremontēt vienu nieka telefonu vai ļaut tā vietā iegādāties jaunu, tad būtu pārāk daudz prasīts, lai cilvēki, kas šajā uzņēmumā raksta atbildes uz sūdzībām, zinātu arī gramatiku un būtu kaut ko dzirdējuši par līdzskaņu miju. (Piemēram, skapis - skapja, rumpis – rumpja, Kļavis – Kļavja.)
Un visbeidzot trešais – vēstules noslēguma standartfrāze „Ceram uz veiksmīgu turpmāko sadarbību!” Varbūt TELE 2 tiešām cer. Bet tad tur kaut kas nav kārtībā ar smadzenēm. Es vairs neceru, tāpēc pēc nepilna mēneša, kad beigsies līgums, meklēšu citu operatoru.
Tomēr galvenais, kāpēc izšķīros vēlreiz rakstīt par savu nelaimīgo mobilo telefonu, - visas šīs epopejas laikā, būdams spiests uzturēties klientu apkalpošanas centrā, pārliecinājos, ka ne tuvu tur neesmu tāds vienīgais. Pats savām acīm redzēju, kā cilvēki, kas speciāli bija braukuši no laukiem, līdzīgi man aizgāja tukšām rokām un pamatīgi aizvainoti. Vai arī, izstrīdējušies ar operatoru, rakstīja iesniegumus, uz kuriem noteikti saņēma tikpat formālas atbildes. Kāda kundze pat apraudājās. Nācās dzirdēt, kā cilvēki savas tiesības mēģina aizstāvēt, pārejot uz sarunu augstos toņos vai pat kliedzot. Tāpēc kopumā palika iespaids, ka TELE 2 pret klientiem izturas kā pret potenciāliem krāpniekiem un ļaundariem, kuru mērķis nodarīt uzņēmumam vienīgi kaitējumu.
Iespējams TELE 2 kā vienu no lielākajiem korporatīvo klientu apkalpotājiem, individuālie klienti vairs neinteresē, bet tad arī vajag to atklāti pateikt. Tinieties, sīkie!