Uz šo jautājumu iespējama tikai vispārīga atbilde. Precīzu atbildi var sniegt vien pēc attiecīgas pārbaudes konkrētajā darbavietā.

 Darba devējs un darbinieks darba līguma ietvaros vienojas par nolīgto dienas vai nedēļas darba laiku, darbinieka amatu un vispārīgu nolīgtā darba raksturojumu, piemēram, astoņas stundas dienā veikt uzkopšanas darbus. Līdz ar to darbiniekam ir pienākums veikt tos darbus (tādā apmērā un laikā), par kuriem puses noteikti vienojušās. Savukārt darba devēja pienākums ir maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus.

Piemēram, ja darbiniekam ir noteikts veikt uzkopšanas darbus, tad sava darba laika ietvaros darbiniekam tie arī ir jāveic, neatkarīgi no tā, kādā apjomā uzkopšanas darbi ir jāpilda. Bet darba devējam ir pienākums nodrošināt tādu darba organizāciju un darba apstākļus, lai darbinieks varētu izpildīt viņam noteikto darbu. Darba normas nosaka un groza darba devējs, konsultējoties ar darbinieku pārstāvjiem. Par jaunu darba normu noteikšanu vai arī par esošo darba normu grozīšanu darba devējs paziņo darbiniekam ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms jauno darba normu vai darba normu grozījumu stāšanās spēkā.

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr.1096 „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi” 2.punkta nosacījumiem, minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros ir 200 latu, bet minimālā stundas tarifa likme ir 1,189 lati. Turklāt atbilstoši minēto Ministru kabineta noteikumu 6.punktam: „Darbiniekiem, kuriem nolīgta akorda algas sistēma normāla darba laika ietvaros un kuri nostrādājuši visas mēnesī noteiktās darba stundas, bet kuriem aprēķinātā darba alga ir mazāka par šo noteikumu 2.punktā minēto minimālo mēneša darba algu, darba algu palielina par starpību starp aprēķināto darba algu un šo noteikumu 2.punktā minēto minimālo mēneša darba algu.”

Tas nozīmē, ka darba devējam, nosakot darba normas, tās vajadzētu noteikt tādā apmērā, lai darbiniekam būtu iespējams normālā darba laika ietvaros nopelnīt vismaz minimālo darba algu.

Vēl - par darba laiku. Saskaņā ar Darba likuma 145.panta pirmās daļas nosacījumiem ikvienam darbiniekam ir tiesības uz pārtraukumu darbā, ja viņa dienas darba laiks ir ilgāks par sešām stundām. Turklāt saskaņā ar Darba likuma 145.panta otro daļu: „Pārtraukumu piešķir ne vēlāk kā pēc četrām stundām no darba sākuma. Pārtraukuma ilgumu nosaka darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem, taču tas nedrīkst būt īsāks par 30 minūtēm. Ievērojot darba drošības un veselības aizsardzības principus, darba koplīgumā var noteikt citu pārtraukuma piešķiršanas kārtību. Pārtraukumu neieskaita darba laikā. Ja iespējams, pusaudzim pārtraukumu piešķir, kad nostrādāta puse no viņam nolīgtā dienas darba laika.”