Darba likuma 114.pants nosaka darba attiecību izbeigšanās nosacījumus, pusēm savstarpēji vienojoties. Šāda vienošanās slēdzama rakstveidā, un tā jāparaksta abām pusēm.

Likums nekonkretizē, kura no pusēm vienošanos iesniedz, taču, tā kā likuma 40.panta 6.daļa paredz, ka darba devējam ir pienākums gādāt, lai darba līgums, darba attiecības uzsākot, tiktu noslēgts rakstveidā, darba devēja pienākums būtu arī uzņemties rūpes par vienošanās sagatavošanu.

Tajā darba devējam ir jāietver nosacījumi par darbinieka rīcībā esošo materiālo resursu atgriešanu, komercnoslēpuma neizpaušanas pienākumu, atvaļinājuma un citu kompensāciju izmaksu, ja šāda situācija pastāv.

Tātad kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu Jums pienākas. Ja runa ir par šīs kompensācijas apmēriem, tad Jūsu gadījumā ir neizmantoti divi atvaļinājuma periodi.

Darba likuma 149.panta 3.daļa paredz: izņēmuma gadījumos, kad ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam pilnā apmērā kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā, ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams pārcelt atvaļinājuma daļu uz nākamo gadu. Šādā gadījumā atvaļinājuma daļa kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām. Pārcelto atvaļinājuma daļu pēc iespējas pievieno nākamā gada atvaļinājumam. Atvaļinājuma daļu var pārcelt tikai uz vienu gadu.

Izrietoši no iepriekšminētā atvaļinājuma kompensāciju, darba attiecības pārtraucot, Jums darba devējam ir pienākums izmaksāt par 6 kalendārajām nedēļām, nevis 8, kā faktiski atvaļinājums darbiniekam de facto pienākas.