Saskaņā ar Darba likuma 149.panta pirmo daļu: „Ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, un šāds atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas.”

Latvijas Republikā svētku dienas ir noteiktas likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1.pantā. Piemēram, 18.novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Turklāt saskaņā ar 2007.gada 24.maija grozījumiem likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” minētā likuma 1.pants  ir papildināts ar trešo daļu šādā redakcijā: „Ja svētku dienas – 4.maijs un 18.novembris – iekrīt sestdienā vai svētdienā, nākamo darbdienu nosaka par brīvdienu.”

Diemžēl Saeimas likumdošanas datu bāzē nav pieejama iepriekšminētā grozījuma anotācija, iespējams, tāpēc, ka šāds priekšlikums par likuma grozījumiem bija iesniegts 2.lasījumā. Līdz ar to likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” grozījumu analizēšana no vēsturiskā aspekta ir apgrūtinoša. Piemērojot gramatisko (filoloģisko) un teleoloģisko (jēgas un mērķa) tiesību normas interpretācijas metodi, secināms, ka likumdevējs ar grozījumiem likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1.pantā pēc būtības noteica nākamo darbdienu par brīvdienu nevis par svētku dienu, piemēram, šogad 19.novembris likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1.panta trešās daļas izpratnē ir brīvdiena. 

Iepriekšminētā kontekstā ir jānorāda, ka Darba likuma 149.panta pirmo daļu ir jāpiemēro kopsakarā ar likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1.panta nosacījumiem, kā rezultātā 2012.gada 19.novembris tiek uzskatīts par brīvdienu, nevis par svētku dienu.