Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Smēķēt vai nesmēķēt, ir katra cilvēka brīva izvēle. Darba likums paredz, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības uz pārtraukumu darbā, kas smēķētājam dod iespēju pagūt uzsmēķēt. Darba devējam interesē, lai tiktu paveikts nolīgtais darbs: ja smēķēšana ietekmē darba izpildi, tad atalgojums ir zemāks, salīdzinot ar darbiniekiem, kuri strādā labāk un nesmēķē.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Likums "Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu" definē, ka smēķēšana ir process, kura laikā notiek tabakas izstrādājuma vai augu smēķēšanas produkta apzināta aizdedzināšana un lietošana tādā veidā, ka tos var ieelpot (inhalēt), un kura rezultātā izdalās dūmi.
Darba devējam jādomā par nesmēķētājiem
Likums "Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu" nosaka darbinieku tiesības uz tīru, ar tabakas un augu smēķēšanas produktu dūmiem nepiesārņotu darba telpu. Likumā teikts, ka darbiniekam, kurš nesmēķē, ir tiesības atteikties strādāt tādā darba telpā, kur citi darbinieki smēķē. Šādu atteikumu nedrīkst uzskatīt par darba disciplīnas vai civildienesta noteikumu pārkāpumu.
Latvijas Darba devēju konfederācijas darba tiesību eksperte Druvita Irbe uzsver: "Nedrīkstētu būt situācijas, kad smēķēšana ierobežo darbinieku nesmēķētāju tiesības uz tīru vidi. Starptautiskie tiesību akti paredz, ka ir jādara viss, lai nodrošinātu aizsardzību no pakļaušanas tabakas dūmiem darbavietās iekštelpās, sabiedriskajā transportā, sabiedriskās iekštelpās un arī citās sabiedriskās vietās. Arī pētījumi apliecina, ka tabakas dūmi izraisa nāvi, slimības un invaliditāti ne tikai pašam smēķētājam, bet arī blakus esošiem cilvēkiem. Līdz ar to darba devējam ir ne tikai tiesības, bet pienākums nodrošināt darbinieku tiesības uz atbilstoši tīru vidi. Darba devējam ir tiesības prasīt, lai darbavietā un darba laikā darbinieki nesmēķētu."
"Kā viens no darba aizsardzības pasākumiem no darba devēja puses varētu būt nesmēķēšanas politikas ieviešana uzņēmumā - darba devējs var ieviest smēķēšanas aizliegumu darbavietā. Turklāt šādu smēķēšanas aizliegumu darba devējs var noteikt arī saistībā ar darba vides risku (nopietnas un tiešas briesmas, ugunsdrošības prasības), kuru nevar novērst vai samazināt, piemēram, sprādzienbīstamā vidē - naftas bāzē, kur varētu rasties viegli uzliesmojoši tvaiki," norāda Valsts darba inspekcijas juriskonsults Edgars Timpa.
Ja darba devējs ir izvēlējies darbavietā smēķēt aizliegt, darbiniekam šie noteikumi jāievēro. Parasti smēķēšanas aizliegumu darbavietā darba devējs paredz darba kārtības noteikumos, uz kuriem saskaņā ar Darba likumu var būt arī attiecīga norāde darba līgumā.
Jāatvēl īpaša vieta vai telpa
Ja tomēr darba devējs nolēmis neaizliegt smēķēšanu darbavietā, tad jāievēro virkne noteikumu.
Likuma "Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu" 11.pants "Smēķēšanas ierobežojumi" paredz, ka smēķēt aizliegts darbavietās darba un koplietošanas telpās, izņemot telpas, kas speciāli ierādītas smēķēšanai. Likums regulē, ka vieta, kas speciāli ierādīta smēķēšanai, ir apzīmēta ar attiecīgu informatīvu uzrakstu vai simbolu un ir atbilstoši ugunsdrošības noteikumu prasībām aprīkota teritorija ārpus ēkām brīvā dabā vai telpa vai telpas daļa, kas aprīkota ar gaisa ventilācijas iekārtu, vai telpas daļa vasaras (āra) kafejnīcā.
"Darbiniekam, kurš nesmēķē, ir tiesības atteikties strādāt tādā darba telpā, kur citi darbinieki smēķē."
Savukārt telpa, kas speciāli ierādīta smēķēšanai, šī likuma izpratnē ir smēķēšanai paredzēta atsevišķa telpa, kas ēkas tehniskās inventarizācijas plānā atzīmēta kā konstruktīvi nodalīta telpa un ir aprīkota ar nosūces ventilāciju, lai tabakas dūmi neieplūstu citās telpās. Šajā telpā ir attiecīgs informatīvs uzraksts vai simbols, un tajā netiek sniegti iestādes, komersanta, jebkuras citas juridiskās personas vai pašnodarbinātās personas pamatpakalpojumi.
Ministru kabineta noteikumi Nr.534 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 231-03 Dzīvojamo un publisko ēku apkure un ventilācija" paredz, ka vietas smēķēšanai projektē tā, lai mazinātu pasīvās smēķēšanas risku nesmēķētājiem.
Aizliegums smēķēt norādāms ar informatīvu uzrakstu, lietojot zīmi "Smēķēt aizliegts" (balti burti uz sarkana fona), bet atļauja smēķēt – ar tādu pašu informatīvu uzrakstu, lietojot zīmi "Atļauts smēķēt" (balti burti uz zaļa fona), vai ar simboliem, kurus lieto starptautiskajā smēķēšanas kontroles praksē. To, kādām jāizskatās šīm zīmēm, regulē MK noteikumi Nr.976 "Noteikumi par kārtību, kādā izvietojami informatīvie uzraksti vai simboli par smēķēšanas aizliegumu un atļauju smēķēt, kā arī par uzrakstu un simbolu paraugiem".
Jautājums par smēķēšanu – jau darba intervijā
Ja pats darba devējs ir nesmēķētājs, iespējams, viņš labprātāk darbu dotu cilvēkiem, kas nesmēķē, un to jau laikus noskaidrotu pirmajā sarunā, tomēr tas nav tik vienkārši.
Darba likuma 33.pantā "Darba intervija" noteikts, ka sarunā ar iespējamo kandidātu nav pieļaujami tādi darba devēja jautājumi, kas neattiecas uz paredzētā darba veikšanu vai nav saistīti ar pretendenta piemērotību šim darbam, kā arī jautājumi, kas ir tieši vai netieši diskriminējoši, it īpaši jautājumi par grūtniecību, ģimenes vai laulības stāvokli, iepriekšēju sodāmību, izņemot gadījumu, kad tam attiecībā uz veicamo darbu varētu būt būtiska nozīme; reliģisko pārliecību vai piederību pie kādas reliģiskās konfesijas, kā arī piederību pie kādas politiskās partijas, darbinieku arodbiedrības vai citas sabiedriskās organizācijas un nacionālo vai etnisko izcelsmi.
Nosacījums, ka darba intervijā nav pieļaujami tādi darba devēja jautājumi, kas neattiecas uz paredzētā darba veikšanu vai nav saistīti ar pretendenta piemērotību šim darbam, vedina domāt, ka iespējamam darbiniekam nekādā gadījumā nedrīkst jautāt, vai viņš smēķē vai nesmēķē.
Valsts darba inspekcijas juriskonsults E.Timpa norāda, ka situācijas var būt dažādas. Viņš skaidro: "Saskaņā ar Darba likuma 33.panta trešās daļas prasībām, darba devējam ir pienākums iepazīstināt pretendentu ar uzņēmumā spēkā esošo darba koplīgumu un darba kārtības noteikumiem, ciktāl tas attiecas uz paredzētā darba veikšanu, kā arī sniegt citu informāciju, kam ir būtiska nozīme darba līguma noslēgšanā. Ja darba devējs ir aizliedzis smēķēt darbavietā, tad darba intervijā viņš varētu uzdot jautājumu par pretendenta atkarību no smēķēšanas, jo šis jautājums attiecas uz paredzētā darba veikšanu – smēķēšanas aizliegumu darbavietā. Taču šāda darba devēja jautājuma mērķim jābūt vērstam tieši uz pretendenta informēšanu par darba kārtības noteikumiem uzņēmumā.
Iespējams, ka pretendentam, ņemot vērā viņa atkarību no smēķēšanas, šādi darba kārtības noteikumi varētu būt nepieņemami, tādēļ darba līgums nemaz netiks noslēgts. Savukārt gadījumos, kad darba devēja jautājums nebūs saistīts ar paredzētā darba veikšanu vai pretendenta piemērotību darbam, jautājums par smēķēšanu vai nesmēķēšanu nav pieļaujams."
"Smēķēšana nevar būt iemesls, lai starp diviem līdzvērtīgiem kandidātiem - smēķētāju un nesmēķētāju - izvēlētos nesmēķētāju."
Tātad jautājumam par pretendenta atkarību no smēķēšanas jābūt saistītam tieši ar darba vides īpatnībām – darba devēja smēķēšanas aizliegumu darbavietā.
Tomēr smēķēšana nevar būt iemesls, lai starp diviem līdzvērtīgiem kandidātiem - smēķētāju un nesmēķētāju - izvēlētos nesmēķētāju.
E.Timpa skaidro: "Šāds apstāklis nekādā veidā nevar kalpot par iemeslu priekšrocības izteikšanai par labu vienam vai otram pretendentam, jo pēc būtības šādu rīcību varētu uzskatīt par diskrimināciju jeb atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpšanu, kā rezultātā pretendentam ir tiesības celt prasību tiesā par atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpšanu, dibinot darba tiesiskās attiecības."
Darba likums paredz: ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu, un šīs tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas - neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.
"Nav nozīmes tam, vai pretendents smēķē vai nesmēķē, nozīme ir tikai pretendenta profesionālai kvalifikācijai un veselības stāvoklim kopsakarā ar paredzētā darba veikšanu," norāda E.Timpa.
Smēķēšanai – pārtraukums darbā
Neatkarīgi no tā, vai darba devējs ir aizliedzis smēķēt darbavietā vai atvēlējis īpašas vietas, kur to darīt, viņam ir tiesības prasīt, lai darbinieki nepavada pusi dienas smēķējot, bet gan ražīgi strādā. Kā rīkoties darba devējam, lai darba laikā darbinieki ik pēc brīža neskrietu uzpīpēt?
Darba likums paredz, ka ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs — maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Tāpat Darba likums paredz, ka darbiniekam ir pienākums veikt darbu noteiktā darba laika ietvaros. Ja atbilstoši darba līgumam attiecīgā darba veikšanai ir svarīgs izpildījuma pieņemšanas brīdis, darbinieks un darba devējs vienojas par noteiktu laiku, kādā šāds darbs izpildāms.
Šis noteikums īpaši jāuzsver tāpēc, ka saskaņā ar Darba likuma 49.pantu "Darbinieka saistības izpildījuma noteikšana", darbinieka saistības izpildījuma veidu, apmēru, laiku un vietu darba līgumā nosaka darba devējs. Darba likuma izpratnē darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā.
"Jautājumam par pretendenta atkarību no smēķēšanas jābūt saistītam tieši ar darba vides īpatnībām – darba devēja smēķēšanas aizliegumu darbavietā."
Darba likums paredz, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības uz pārtraukumu darbā, ja viņa dienas darba laiks ir ilgāks par sešām stundām, bet pusaudžiem ir tiesības uz pārtraukumu darbā, ja viņu darba laiks ir ilgāks par četrarpus stundām. Pārtraukumu piešķir ne vēlāk kā pēc četrām stundām no darba sākuma, un tā ilgumu nosaka darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem, taču tas nedrīkst būt īsāks par 30 minūtēm.
Ievērojot darba drošības un veselības aizsardzības principus, darba koplīgumā var noteikt citu pārtraukuma piešķiršanas kārtību. Pārtraukuma laikā darbiniekam ir tiesības atstāt savu darba vietu, ja darba līgumā, darba koplīgumā vai darba kārtības noteikumos nav noteikts citādi, turklāt aizliegumam pārtraukuma laikā atstāt darba vietu jābūt pietiekami pamatotam. Tas nozīmē, ka pārtraukumam darbā vajadzētu būt tam laikam, kad darbiniekam būtu jāpaspēj uzsmēķēt, bet citā laikā viņam jāstrādā.
Var atlaist, ja smēķē, nevis strādā
"Ja darbinieks darba laikā neveic darbu un dodas uzpīpēt, kaut gan pārtraukums nav iestājies, turklāt darba kārtības noteikumos ir paredzēts vispārējais smēķēšanas aizliegums darbavietā, par ko ir arī attiecīga aizlieguma zīme - smēķēt aizliegts, tad darba devējs var izvērtēt šādu darbinieka rīcību, izsakot piezīmi vai rājienu, vai arī vispār izbeigt darba tiesiskās attiecības. Jebkurā gadījumā darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādāto darba laiku," norāda E.Timpa.
Tāpat uzskata arī Latvijas Darba devēju konfederācijas darba tiesību eksperte D.Irbe. Viņa saka: "Darba devējam interesē, lai tiktu paveikts nolīgtais darbs. Ja darbinieks bieži iet uzpīpēt, tad darba devējs novērtēs darba izpildes kvalitāti un citus rādītājus, kas ir cieši saistīti ar darba samaksas lielumu. Tādēļ tas ir tikai normāli: ja smēķēšana ietekmē darba izpildi, tad atalgojums ir zemāks, salīdzinot ar darbiniekiem, kuri strādā labāk. Atsevišķos gadījumos, ja darba izpilde neatbilst noslēgtajam darba līgumam vai arī tiek pārkāpti smēķēšanas ierobežojumi darbavietā, darba devējam ir tiesības uzteikt darbu un izbeigt darba tiesiskās attiecības ar attiecīgo darbinieku."
Šādā gadījumā darba uzteikuma pamats varētu būt, piemēram, pamatojoties uz atbilstošiem Darba likuma 101.panta punktiem - darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību; darbinieks, veicot darbu, rīkojies prettiesiski un tādēļ zaudējis darba devēja uzticību, kā arī darbinieks rupji pārkāpis darba aizsardzības noteikumus un apdraudējis citu personu drošību un veselību.
